12. oktobrī Siguldā norisinājās “Skrien Latvija” pēdējais posms pusmaratonā. Tas ir manā pusē un es nedomājot pietiecos. Paskatījos internetā aptuvenos laikus kādos ārzemēs maratonu finišē ratiņnieki un staigājošie. Ratiņieki ir divreiz ātrāki. Nodomāju, ka ka nebūšu pēdējais, tieši otrādi – domāju izlikt visu savu enerģiju un pacenties apsteigt visus skrējējus. Vismaz domāju, ka notiekti būšu augšgalā. Uz sacenšībām devos kopā ar “Latvijas Muguras smadzņu bojājumu biedrības” kolektīvu. Laika apstākļi bija vārda tiešā nozīmē ZELTA RUDENS, bija skaidri zilas debesis un spoža saule, kura patīkami sildīja. Pirms starta visus klātesošos centās iesildīt ar mūzikas/airobikas priekšnesumu. Bija ļoti patīkama atmosfēra – daudz cilvēku no Latvijas un ne tikai.

 

12.00 sākās starts, lēnām sākām kustēties un pēc pirmā līkuma sākās pilna ātruma sprints ne maratons kā biju iedomājies. Mani pilnīgi visi apdzina. Arī ratiņnieki. Es nodomāju, lai viņi steidzas, es izlikšu savu enerģiju uz pēdējiem apļiem.

 

Manu sportisko noskaņojumu paplidināja mūzika, kas skanēja dzīvā izpildījumā – trīs bundzinieki spēlēja bungas, populārus vecos rokgabalus, turpat blakus trasei. Mans uzvarētāja noskaņojumu sāka strauji pazust, kad trase gāja pa šauriem gājēju celiņiem kombinējot ar autostāvvietu un ielām. Sākās līkumi kuros zaudē ātrumu un ritmu. Tas bija grūti. Nākamais bija bobslejatrase – pa kalniņu lejā bremzējot lai neuzbrauktu skrējējiem, no kuriem varēja dzirdēt:”paskat cik viņam viegli” un tamlīdzīgi. Bet kad bija jādodās augšā pakalniņam aptuveni 150 metrus slīpumā, tad dzirdēju pilnīgi pretējas sarunas un man centās palīdzēt, es atteicos sakot ka tas nebūtu godīgi. Kaut gan trešajā aplī atļāvos, lai mani pastumj kalnā cilvēki no malas. Tiekot kalnā es atmetu pilnīgi visas cerības uz vietu augtāku par kādu piecsimto. 

 

Šķērsojot starta/finiša līniju devos otrā aplī, netīšām pirms tam finišējot 5 kilometru distanci. Devos atpakaļ trasē un veicu pārējos trīs apļus, kuru laikā ar vien vairāk atpaliku. Pēdējā aplī man aiz muguras brauca auto ar cilvēkiem kas novāc trasi, skaidrs, tādad esmu pilnīgi pēdējais. Iekšēji visu laiku smējos par saviem priekšstatiem par to kā būs. Dodoties augšā pēdējo reizi pa kalniņu pie boslejtrases es vairāk vēroju skatu uz Gaujas senleju. Lai arī rudenī Siguldā esmu bijis kopš bērnības katru gadu, šogad bija skaistākais rudens Siguldā ko esmu redzejis. Varbūt tas to simtu cilveku dēļ kuri mani uzmundrināja. 

 

Nekad savā mūžā man nebija tādas emocijas, nezināju ka atzinību no simtiem cilvēku var gūt tāpat – piedaloties. Iebraucot finišā es nefinišeju pariezi, jo neiebraucu finišā – atkal sajaucu celiņus. Pusmaratonu 21 kilometrus nobraucu 2 stundās un 42 minūtēs.

 

Secinājumi:

 

Paldies LMSBB par atlaidēm un kompāniju. Esmu mainījis savus priekšstatus par sportu. Ja kāds mājāsēdētajs šo lasa – iesaku pamēģinātu jebkuram sevi parvarēt, izlikt visu enerģiju, tā lai nākamajā dienā sāp visas maliņas.

Bildes no pasākuma redzamas galerijā